Madonā top unikāls produkts – sakrālie priekšmeti kokgriezumā

07.12.2014

IK “Kokraksti” tika nodibināts nesen, kad Gata Vītoliņa bērnības vaļasprieks – darboties ar koku ir pāraudzis pieprasītā uzņēmējdarbībā – piedāvājot ikonas, analojas ikonu rāmjus, krustus u.c. priekšmetus kokgriezumā. 

Viņa darbi ir apskatāmi daudzās Latvijas pareizticīgo baznīcās, piemēram, Madonā, Ventspilī, Mārcienā, Salaspilī, Bolderājā u.c. Diemžēl esošā tehnika ir maza un diezgan lēna. Ir regulārs pieprasījums pēc darbiem, kuru gabarīti pārsniedz esošās tehnikas iespējas. Lielas detaļas nākas veidot no gabaliem. Process lēns un komplicēts. Lai neveidotos rindas un spētu apmierināt pieprasījumu, bija nepieciešama labāka tehnika, kuras iegādei daļēju finansējumu sniedza Madonas novada pašvaldība, konkursa “Madona var labāk!” ietvaros. Pēc konkursa Gati aicinājām uz sarunu:

Kā Jūs nonācāt līdz idejai, ka jāveido sakrālie priekšmeti kokgriezumā?

No bērnības man ir patikuši rokdarbi. Kad braucām bērnībā bietes kaplēt, tad kapļa kātā bieži izgriezu kādu figūriņu. Ļoti laba laika pavadīšana – kaut ko griezt, it īpaši, ja atrodies tālāk no civilizācijas. Ilgus gadus šī patika bija neapzinātā līmenī, tikai kā vaļasprieks. Līdz svētceļojuma laikā nonācu Atona kalnā Grieķijā (uz Halkidiki pussalas Grieķijā, kur kopš 885. gada dzīvo tikai pareizticīgie mūki – aut.). Tur Panteleimona klostera garīgais vadītājs man deva svētību nopietni pievērsties kokgriešanai. Mūki acīmredzot pamanīja šo manu dotību un zināja, ka tā būs noderīga un vajadzīga. Vēlāk nedaudz pamācījos kokgriešanu arī Gruzijā. Sākumā grebu tikai ar rokām. Tagad rit ceturtais gads, kopš izmantoju CNC tehniku (datorvadības frēze). Bija ļoti daudz jāiemācās. Tagad var teikt, ka minimums ir apgūts un beidzot jau kaut kas sanāk! Protams, mācīšanās iespēju robežās turpinās. Dzīves laikā esmu apguvis daudz profesiju. Vissaistošākais man parasti ir mācīšanās process, praktisko iemaņu apgūšana. Brīdī, kad esmu kādā amatā sasniedzis virsotni un saprotu, ka turpinot darīt šo darbu neko jaunu vairāk neapgūšu man zūd interese. Tad mainu profesiju. Pašreizējam darba un mācību procesam, par laimi, vispār neredz galu. Attīstās radniecīgas tehnoloģijas, piemēram, 3D printeri. Pašlaik pieprasījums pēc maniem izstrādājumiem ir lielāks par iespējām. Nevaru apgūt visus piedāvājumus. Ar esošo tehniku varu nodrošināt iztiku, bet attīstībai diemžēl ir par maz.  Līdz šim strādāju kā pašnodarbinātais.

Vai pieprasījums ir arī ārpus Latvijas?

Galvenokārt strādāju vietējam tirgum. Atsevišķi darbi ir sasnieguši Zviedriju, Poliju, Grieķiju, Ukrainu, Krieviju, Angliju, Šveici, Ameriku u.c valstis.

Kā notiek darba process? Vai strādājat viens pats?

Pašlaik darbojos viens. Līdzekļi ienāk pēc izstrādājumu realizācijas un tad, kad pasūtītājam ir nauda, tātad neregulāri. Pats varu sakost zobus, pagaidīt. Pieņemot papildspēkus ir jābūt lielākām iespējām nodrošināt darba algu. Lai to panāktu, ir nepieciešama lielāka, jaudīgāka tehnika.  Tad gan, lai tiktu potenciāli ar visu galā, būs vajadzīgi palīgi, jo viens visu nevar paspēt-  gan veidot programmas pie datora, gan atrasties pie frēzes, gan sagatavot kokmateriālus. Ļoti daudz laika paņem modelēšana. Daudz nākas praktiski eksperimentēt. Tas, kas datorā izskatās skaisti, bieži vien kokā nekur neder. Un otrādi. Lai teorija ar praksi sakristu, vajag lielu pieredzi. Ir cilvēki, kuriem tas viegli padodas, man diemžēl tas nāk ar lielu piepūli. Internetā ir iepazīti kolēģi ir no visas pasaules. Notiek apmaiņa ar  ornamentu, datormodeļu  failiem. Daudzi māķslinieki ar modelēšanu sev pelna iztiku. Šādu failu bibliotēka man jau ir mērāma tūkstošos. Ir daudzi krāšņi galdu, gultu, krēslu, durvju modeļi, kurus teorētiski var taisīt. Bet primārais viennozīmīgi būs darbs baznīcai. Ir lietas, ko modelēju pats (rāda pareizticīgo krustus). Strādājot pie saviem modeļiem, ir jāievēro kanoni. Sākumā tiku pielaidis daudz kļūdu, tagad nākas labot… Jāpārbauda ir arī sveši darbi, piemēram, baznīcslāvu tekstos burtu atrašanās vieta. Tagad mācos Rīgas Garīgajā seminārā 3. kursā – arī tāpēc, lai zinātu precīzi sakrālo priekšmetu veidošanu pēc kanoniem.

Kā ir ar konkurenci Latvijā?

Pagaidām konkurence sakrālo priekšmetu izgatavošanā ir niecīga, jo jāiedziļinās ir gan visos kanonos, gan kokgriezuma tehnikā. Pirmie divi sākuma gadi man bija grūti – ienākumi mazi, ģimeni nevar uzturēt, neviens mani nepazīst, potenciālie pasūtītāji nezin, ko varu un arī tas, ko varu izdarīt, ir apšaubāmā kvalitātē, pa vidu vēl lien laukā iedomīgums. Ikonās to visu var pamanīt! Nedrīkst trenēties uz ikonām! Pamatīgi pie sevis garīgi jāpiestrādā, lai to vispār varētu, drīkstētu darīt.  Obligāti jābūt dotai svētībai.

Kādi ir nākotnes plāni?

Pagaidām jānopērk tehnikas sastāvdaļas. Man vajadzīgā izmēra tehnika no Ķīnas izmaksā apmēram 12 000 eiro. Jāpērk sastāvdaļas Ķīnā un jāmontē pašam. Madonas novada pašvaldības piešķirtie 2000 eiro (konkursā „Madona var labāk!”) sākumā ir ļoti labs pamats. Paldies, Domei! Pēc tam redzēs! Kā saka: „Dievam pieder visas pasaules bankas!” Varbūt Viņš atsūtīs vēl kādu sponsoru.  Esmu priecīgs, ka tuvākajā apkārtnē ir atbalstītāji. Būtu nepieciešama kvalitatīva galdniecības tehnika, piemēram, liela biezumēvele, tapojamais, liels šķērszāģis, ēvele, utt. Pašlaik strādāju uz paštaisītiem darbagaldiem, kur daudz daļu ir no koka. Diemžēl koks gaisa mitrumam mainoties staigā un zūd precizitāte. Vēl baznīcās ir nepieciešami priesteru un kalpotāju tērpi ar izšūtiem ornamentiem. Perspektīvā ir doma ieinteresēt kādu šuvēju - darbam ar CNC šujmašīnu (kura arī būtu jāiegādājas). Ideju ir daudz!

© www.cbclift.com